Vides noteikumi un deklarācijas

Kopumā Parīzes nolīgumu ir ratificējusi 191 valsts, gandrīz visas suverēnās valstis un Eiropas Savienība, apņemoties ierobežot globālās temperatūras paaugstināšanos, lai tā nepārsniegtu 2,0 °C [3,6 °F], un cenšoties to ierobežot līdz 1,5 °C [2,7 °F] virs pirmsindustriālā līmeņa ⁽¹⁶⁾. Tā kā ēkas ir galvenais globālo CO₂ emisiju veicinātājs, valdības pāriet no nesaistošiem pamatlikumiem vai ieteikumiem uz saistošām direktīvām, pieņemtiem kodeksiem un noteikumiem, padarot CO₂ samazināšanu ēkās par obligātu, nevis izvēles iespēju.

ES Ēku energoefektivitātes direktīvā (ĒEED) ir noteikti minimālie energoefektivitātes standarti, lai līdz 2050. gadam panāktu, ka ēku fonds ir ļoti efektīvs un dekarbonizēts. Eiropas valstis īsteno EPBD, izstrādājot un ieviešot valsts noteikumus. Piemēram, Vācijā EPBD ir ieviesta ar Gebäudeenergiegesetz (GEG) jeb Ēku enerģētikas likumu, kas ietver dažādus pasākumus, tostarp prasību nedzīvojamās ēkās ar apkures un dzesēšanas jaudu virs 290 kW [82,5 tonnas vai 98`9520 BTU/h] uzstādīt ēku automatizācijas sistēmas ⁽¹⁷⁾. No 2030. gada šis jaudas ierobežojums tiks samazināts līdz 70 kW. Dažās ASV pilsētās, piemēram, Ņujorkā, ir ieviesti stingri enerģētikas kodeksi, piemēram, 97. vietējais likums (Local Law 97), kas nosaka emisiju ierobežojumus un paredz sodus, sākot no 2024. gada. Piemēram, 9000 m² [100 000 kvadrātpēdu] lielas ēkas īpašniekam, kurš veic minimālus pasākumus emisiju samazināšanai, var tikt piemērots naudas sods līdz pat 1 miljonam ASV dolāru ⁽¹⁸⁾. Ķīnas “divkāršā oglekļa” mērķis sasniegt maksimālo emisiju līmeni līdz 2030. gadam un panākt neitralitāti līdz 2060. gadam noveda pie 2022. gada Vispārējā ēku enerģijas taupīšanas un atjaunojamās enerģijas izmantošanas kodeksa, kas ir pirmais obligātais regulējums attiecībā uz ēku emisijām Ķīnā ^{(19; 20)}. Indijas Ilgtspējīgu ēku energoefektivitātes kodekss (ECSBC) ieviesa energoefektivitātes standartus komerciālām ēkām, un vairākās štatos tas ir kļuvis juridiski saistošs ^{(21; 22)}. Bieži vien šīs darbības tiek atbalstītas arī ar finansiāliem stimuliem ēku īpašniekiem.

Tomēr 2024. gadā tikai 88 valstis ir pieņēmušas ēku energoefektivitātes kodeksus vismaz vienā pilsētā. 55 % no šiem kodeksiem kopš 2015. gada nav mainījušies, un tie, iespējams, neatbilst mūsdienu augstas veiktspējas standartiem ⁽²³⁾.

Ņemot vērā pieaugošo spiedienu sasniegt dekarbonizācijas mērķus, gaidāms, ka arvien vairāk valstu pāries no nesaistošiem pamatlikumiem vai ieteikumiem uz saistošiem noteikumiem, lai samazinātu CO₂ emisijas. Lai gan daudzos noteikumos galvenā uzmanība tiek pievērsta ekspluatācijas radīto emisiju samazināšanai, arvien biežāk likumdošanā tiek pievērsta uzmanība arī ietvertajai oglekļa emisijai, tādējādi radot nepieciešamību dokumentēt produktu ietverto emisiju. Šim nolūkam varētu kalpot Produkta vides deklarācijas (EPD). EPD ir standartizēti, neatkarīgi pārbaudīti dokumenti, kas sniedz pārredzamus, kvantitatīvi izmērāmus datus par produkta ietekmi uz vidi visā tā aprites ciklā, tostarp, bet ne tikai, par oglekļa emisijām.

2024. gada sākumā visā pasaulē pastāv vairāk nekā 120 000 EPD ⁽²⁴⁾ būvizstrādājumiem, un tie ir plaši izplatīti Eiropā, Amerikā, Āzijā, Latīņamerikā un Tuvajos Austrumos ⁽²²⁾. Lai gan pašlaik EPD lielākoties ir brīvprātīgi, ražotāji tos izmanto, lai demonstrētu oglekļa pārskatāmību, atbalstītu zaļās prasības un reklamētu savus produktus kā ilgtspējīgus. Turklāt daudzi zaļo ēku sertifikācijas sertifikāti, piemēram, LEED, BREEAM, DGNB un Living Building Challenge, piešķir kredītpunktus par EPD iekļauto materiālu izmantošanu ⁽²⁵⁾. Šie sertifikāti rada ievērojamu pievienoto vērtību, jo dažās Āzijas pilsētās zaļo ēku īres maksa sasniedz pat 28 % ⁽²⁶⁾.

Tomēr noteikumi kļūst stingrāki. Francijā un Vācijā uzņēmumiem ir jābūt EPD jebkuram būvizstrādājumam ar vides prasībām. Norvēģija pieprasa, lai lielajos sabiedriskajos projektos būtu vismaz desmit ražojumi ar EPD, bet Itālija nosaka, ka sabiedriskajās ēkās pārstrādāta otrreizēji pārstrādāta materiāla procentuālais daudzums ir obligāts. Līdzīgi arī Dānijā, Somijā un Zviedrijā tiek prasīts novērtēt ēkās ietverto oglekļa dioksīda daudzumu, un EPD kalpo kā atbilstības apliecinājums ⁽²²⁾.

Sākot ar 2028. gadu, Ēku energoefektivitātes direktīvā (EPBD) būs noteikts, ka visām lielajām ēkām, kas ES dalībvalstīs ir lielākas par 1000 m² [10 000 kvadrātpēdām], būs jānovērtē ietvertais ogleklis, un līdz 2030. gadam šis pienākums attieksies uz visām jaunajām ēkām. Paredzams, ka šīs gaidāmās prasības ievērojami palielinās pieprasījumu pēc EPD datiem, nostiprinot to lomu ilgtspējīgas būvniecības praksē ^{(27; 28)}.